< Atpakaļ uz Ventspils novads (www.ventspilsnovads.lv)
VIEGLI lasīt    

ANCES PAGASTS

Pācē – dzirnavas,Ances pagasta gerbonis
Jorniņos – bode ir,
Bet Lonastē atelsās mazbānītis.
Un arī pie tās dēļu būdiņas Norā.
Četri pasaules brīnumi,
Četras ikdienības,
Lukniem liepzariem sasaistītas
Vienā zaļā, smaržīgā vārdā – Ance.

Ance, sarkanā sieva,
Kur šodien mīt tavi mežabrāļi
pirtsslotu bārdām,
Kas apciemot prata visnegaidītāk…
Lai dzīvo tālajā šķūnī kāpostu grāpis,
Cūkas šņukurs un pasaules
vissaldākā rupjā maize!

Vai briesmas pārtapa dziesmās,Ance
Kad priedes stumbram klāt četrdesmit rievu,
Ance, zaļoksnā sieva? –
Tavi vīgrieži arī manī iegriež
četrdesmit rievas….
Liepas joprojām brien pļavās un
zied – līdz zemei!
Noliecos gaišai liepai kā Mūžībai
Bērnības zemē.            (Ance. Jana More)

 

ANCE… mūsu pagasts ar skaisto sievietes vārdu.. 394 kvadrātkilometri un 765 iedzīvotāji.

Viszemākais iedzīvotāju blīvums valstī! Lielāko pagasta teritorijas daļu aizņem meži un purvi, to šķērso piecas Irbes baseina upes: Ostupe, Raķupe, Pāce, Stende, Rinda. Upju krastos aug milzu dižozoli. Irbes krastos retie un aizsargājamie augi ir tādā koncentrācijā, ka šeit izveidots dabas liegums „Ances purvi un meži”. Starp priežu silu kangariem vigās guļ gleznaini meža ezeriņi. Ances meži – zvēru un putnu paradīze un arī mednieku un makšķernieku paradīze!

Ances muizaKādi notikumi šeit risinājušies pirms 1000, vai varbūt 5000 gadiem? Cik sen cilvēki apdzīvo šo vietu? Kas to pastāstīs: arheoloģiskie pētījumi, nejauši uzietas liecības? Seno mednieku apmetņu vietas, iespējams, sedz Dižpurva kūdrājs, bet arāju iekopto līdumu un māju vietā tagad zaļo priežu sili. Viss plūst un mainās. Kad tu, cilvēks, sēņodams dziļa meža vidū, padsmitiem kilometru no jebkuras apdzīvotas vietas, pēkšņi uzduries veciem ēku pamatiem, pārņem pavisam savāda sajūta, tāda drusku sirreāla.

Ļaužu atmiņā un vecās kartēs vēl glabājas vietvārdi, arī māju nosaukumi, kurus nevar izskaidrot ar šodien lietojamo valodu. Tas tikai pierāda, cik tie ir seni.

Adži, Aši, Kumstiki, Kauceri, Cobani, Kārši, Kuikas,Vičaki, Sātiki, Jāki, Jorniņi, Pāce… un galu galā arī pati Ance! Ko šis vārds nozīmē?

 

Senos laikos, kur tagad paceļas Ances pagasta nams, stāvējusi maza būdiņa, kuras iemītnieks bijis kāds igaunis Ansis. Reiz pie viņa atnākuši augsti kungi, kas prasījuši, lai pārdodot savu būdiņu. Tā kā būdiņa atradusies pakalnā, tad tā bijusi izdevīga vieta muižas ēkas celšanai. Kungi prasījuši, kā vīram vārds. Viņš esot atbildējis, ka Ansis. Tie uztaisījuši muižu, kuru nosaukuši vīra vārdā par Anci. Tā cēlies Ances vārds.

Pierakstījusi Vēra Kalniņa “Ances teikas”


Vēsture Ancē

Barona Bēra laiks

Nevaram noliegt baronu Bēru dzimtas ieguldījumu mūsu pagasta kultūras un saimnieciskās dzīves veidošanā. Nav arī saglabājušies tādi nostāsti, kas būtu īpaši kompromitējoši Popes baronam, teiksim, par cietsirdīgiem miesas sodiem, vai māju atņemšanu zemniekiem. Tādas izdarības gan piedēvētas Puzes baronam. Simtgadniece Līna Kārše stāstīja: ja gribējies dabūt barona mežā baļķus māju būvēšanai, vajadzējis labi sirsnīgi lūgt un bučot roku, tad neesot atteikts. Bet vai tad starp Ances arājiem un spītīgajiem jūrmalas lībiešiem bija daudz tādu, kam lepnums to ļāva darīt?

Pēc pārcelšanās uz dzīvi Popes muižā barons Bērs savas daudzās pusmuižas iznomāja anceniekiem. Ar Bēra ziņu Rindā uzcēla baznīcu un pastorātu, atvēra draudzes skolu, Rindā iekārtoja zāģsudmalas. Lai panāktu ūdens līmeņa starpību, barons licis iedambēt Rindas krastus, tā stipri paceļot arī gruntsūdens līmeni augšteces piekrastē. Tie saimnieki, kam pļavas un lauki atradās tuvāk krastam un nemitīgi cieta no pārplūšanas, cēla protestu pret dzirnavnieku un baronu, prasot dambi nojaukt. Bijuši pat tiesas darbi.

Lai pārvaldītu baronam piederošos meža īpašumus, tika izveidotas trīs mežniecības:

Ances mežniecība ,,Lazdainēs”, Vičaku mežniecība un Popes mežniecība „Straumēnos”.

Ances pašvaldības dzimšana

Kā atsevišķa pašvaldības vienība pagasts dibināts 1925.gada 23.janvārī, kad Iekšlietu ministrs apstiprina Ventspils apriņķa likvidācijas valdes lēmumu par Ances pagasta atdalīšanu no Popes pagasta, ar kuru tas līdz šim bija apvienots. Tas noticis uz 1052 pilsoņu lūgumu pamata, jo Popes pagasta iedzīvotāji nepiekrita tam, ka pagasta valdes sēdeklis tiek pārcelts uz Ances muižu.

Ances pagasta dibināšanas brīdī 1925.gadā pagasta teritorijā darbojas četras pirmās pakāpes pamatskolas ar kopējo skolēnu skaitu 276, taču daļa no tiem bija ārpagastnieki.

Rindas pamatskola                  dib.1838.g.                  80 skolēnu
Miķeļtorņa (Pizes)                   dib.1869.g.                   36 skolēnu
Lielirbes                                    dib.1872.g.                   40 skolēnu
Virpes                                        dib.1875.g.                   120 skolēnu

Telpu trūkuma dēļ nevienā no pamatskolām nevar atvērt otrās pakāpes klases. Visblīvāk apdzīvotā rajonā atrodas Virpes skola, bet tās ēka ir galīgi novecojusi un draud sabrukt. Ņemot vērā šos apstākļus pagasta padomes ārkārtas sēdē 1926.gada 2.jūlijā tiek nolemts celt jaunu 6-klasīgu pamatskolu Ances centrā, paredzot vietas 250 bērniem un novērtējot paredzamos celšanas izdevumus par 120 000 Ls.

Saimnieciskie uzņēmumi 19.gs.beigās

Ūdensdzirnavas (no barona nomā Aleksis Lūkass)    -Angermindē (Rindā)
Cietes un sīrupa fabrika , darbināma ar tvaiku            -Lonastē
Stikla fabrika                                                                       -Virpē (Vecā Annahite)

KROGI

  • Vēdē  Nabelkrogs
  • Angermindē (krodzinieks Zīle) “Melnais Pēteris”

SKOLAS

  • Angermindē draudzes skola (Lielauss, Jansons)
  • Virpē (Zvejnieki)
  • Pizē (Ķierpe)

VEIKALI

  • Angermindē (Hofmans)
  • Ancē (Jankels Jākobsons)

Mūsdienās Ancē kroga vairs nav… Skola – tā, protams, ir…bērnudārzs…veikali, frizētavas…

Kāda šodien izskatās Ance? Atbrauciet… Mēs jūs gaidīsim pasākumos, piemēram- Ances pagasta svētkos, kas notiek jūlijā beigās, tuvāk Ances vārdadienai…. Amatnieku spietā… Lustīgās kultūras nama ballēs…

Ances muižā, kura pamazām top par vēl vienu kultūras centru pagastā..
Rindas baznīcā un mācītājmājā..
Tūrisma mītnēs ….
Laipni lūgti!

Vēstures liecinieki Ancē

Rindas baznīca

Pirmais dievnams Rindā bija bīskapa pils kapella, bet pastāvīga draudze nodibinājusies vēlāk. 1744.gadā Popes barons Ulrihs Johans fon Bērs licis uzbūvēt jaunu koka baznīcu pildrežģa tehnikā. Tagadējā mūra baznīca celta no 1833. līdz 1835. gadam.

,,Tā ir neogotisku formu mūra celtne, kurai izmantoti Kurzemes baznīcu arhitektūrā ne tik bieži sastopami materiāli sienām – plēsti laukakmeņi, stūru apdarei – sarkani ķieģeļi. Baznīcas ieeju akcentē slaids tornis, kas celts 1904.gadā, bet ēkas stūros nelielām dekoratīvām piramīdām līdzīgi tornīši. 1835. gada 10. novembrī baznīca tikusi iesvētīta. Diemžēl kokgriezumu un galdnieku vārdi nav zināmi. 1877.gadā baznīca paplašināta par trešdaļu, tā iegūstot 400 vietas.”  Tā baznīcu apraksta O.Spārītis savā grāmatā par Kurzemes baznīcām.

Rindas baznīcas lielākais lepnums ir tās senais interjers. Tas ir daudz vecāks par pašiem baznīcas mūriem. Tajā labi saglabāti visi senie koka priekšmeti, kas darināti jau 1744.gada baznīcas vajadzībām: altāris, kancele, sakristejas durvis, kā arī 1747.gadā izgatavotā dievmaizīšu kārbiņa, biķeris un šķīvītis (pantēna).

,,Visi šie priekšmeti pauž izteiktu baroka kultūras formu estētiku. Melni krāsotais altāris  papildināts ar krāšņiem zeltīta kokgriezuma  ornamentiem. Altāra centrā ievietota glezna ,,Kristus pie krusta”. Kā grezna mēbele baznīcas interjerā iekļaujas ar dziļām profillīstēm un evaņģēlistu gleznām rotātā kancele. Arī tai netrūkst māksliniecisku akcentu ar zeltītiem rotājumiem. Dievnama iekārta joprojām saglabājusies teicamā kārtībā.” (O.Spārītis)

Ievērības cienīga ir sakristejas durvju metālkaluma aizdare – viens no senākajiem automātiskās slēdzenes ( ko tautā sauc par šleperi) mehānisma priekštečiem, kāds sastopams Baltijas arhitektūrā.

Baznīcas lepnums ir arī ērģeles, ko 1854. gadā darinājis Karls Bitners, bet 2005.gadā restaurēja Ugāles ērģeļmeistars Jānis Kalniņš.

Cilvēki, kas kalpojuši Rindas baznīcā gan par mācītājiem, gan ērģelniekiem, ir atstājuši bagātīgu kultūras mantojumu. Mācītāji dzīvoja Rindas mācītājmuižā un apkalpoja arī Miķeļtorņa (toreiz Pizes) un Popes draudzes. Tāpēc arhīva papīros minēta Angermindes – Popes – Pizes evaņģēliski luteriskā draudze. Vairums vācu mācītāju bija dziļi ieinteresēti pētīt un  apzināt vietējo iedzīvotāju valodas īpatnības, celt izglītības līmeni, atvērt skolas.

Īpaši pieminams būtu mācītājs Georgs Heinrihs Loskīls, kurš nodarbojies ar atdzejošanu  un 1790.gadā izdevis bagātīgu krājumu ,,Garīgas dziesmas Dievam par godu un slavu”, kurā apkopotas 400 dziesmas latviešu valodā. Ļoti aktīvi darbojies mācītājs Kārlis Johans Vilhelms Jūlijs Hilners – kā publicists un garīgās literatūras autors. Kalpodams par mācītāju (no 1836. līdz 1849.gadam), viņš dziļi iepazinis Kurzemes krasta lībiešu dzīvi un kultūras  īpatnības, kurām veltījis zinātnisku apcerējumu ,,Lībieši Kurzemes ziemeļu piekrastē” (Die Liven an der Nordkuste von Kurland), izdots 1846. gadā. Mācītājs Hilners saskatīja un novērtēja arī lībiešu dzejnieka Jāņa Prinčadotības un1845. gadā izdeva viņa dzejoļu krājumu ,,Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas”.

Mācītājmāja Rindā

Tā ir viena no vecākajām ēkām mūsu pagastā. Barons  Bērs licis uzcelt to 1854.gadā mācītāja un viņa ģimenes vajadzībām. Jādomā, ka pirms šīs mūra ēkas bijusi vēl kāda, jo pastorāts dibināts jau 1647.gadā. Pēdējais mācītājs, kurš apdzīvojis ,,Mācītājmuižu”, bija Kārlis Eglītis. 1945.gadā Eglīša ģimene pārcēlās uz Ventspili, bet ēkā ievācās padomju armijas karaspēka daļa. Ēka bija ļoti nolaista.

Pēdējos gados draudze atjaunojusi gan tās ārējo fasādi, gan iekšpusi, sakārtojusi apkārtni.

Ances muiža

Pēc Ulriha Johana Bēra nāves viņa atraitne Luīze Šarlote lika izbūvēt skaistu kungu māju Ancē ar liepu alejām un parku, kur pavadīt mūža nogali. Vēlāk šis nams kļuva par Ances pašvaldības centru.

Ances mājai izbūvēja otro stāvu, ierīkoja lielus logus un parketa grīdas. Visas durvis, paneļus izgatavoja no egļu koka, izrotāja ar bronzu. Bija skaisti kroņlukturi, kamīns no marmora, daudz spoguļu. Ierīkoja lielu dārzu pēc franču parauga. Kur tas viss palika? Franču karapulki 1812.gadā ieradās arī Ancē un visu tik ļoti izpostīja, ka toreiz to nebija iespējams atjaunot. 1850.gadā ēku pārbūvēja, palika tikai vienstāvu māja pārvaldnieku un ierēdņu vajadzībām.

1920.gadā agrārreformas laikā Latvijas valsts atsavināja baroniem Bēriem visas dzimtmuižas un lielos īpašumus (Ēdoles, Zlēku, Ugāles, Vērgales un Popes muižas), atstājot 200 ha zemes un Ances muižu kā neatsavināmo daļu. Bet Popes pagasta pašvaldība to no Bēra atpirka par 15000 latiem. Kad Ance atdalījās no Popes pagasta 1925.gadā, savu pagasta valdes sēdekli tā iekārtoja muižas ēkā.

Vairāku gadu garumā muižas ēkā „saimniekojuši” dažādu profesiju pārstāvji, jo ēkā bijusi – kolhoza ēdnīca, pasts, Lattelekom, bibliotēka, klubs, sporta zāle. Pēdējo gadu laikā, pateicoties pagastā izstrādātajiem projektiem,  muiža iegūst arvien jaukāku izskatu gan no ārpuses, gan no iekšpuses. No 2009. gada muižā mājo Ances rokdarbnieku kopa „ Paukers”.

Ances avīze

1996.gada martā iznāca pirmais Ances pagasta avīzītes numurs. Tas top pagastā, strādājot pašu ļaudīm –  ar šķērēm, rakstāmmašīnu, līmi un kopētāju. Pirmais redkolēģijas sastāvs – Skaidrīte Lapiņa, Vizma Ģērmane, Rasma Streistermane, Baiba Manteja, Aira Kajaka, Guna Grīnpūkala.

No 1997.gada tā tiek iespiesta Ventspils tipogrāfijā. Jaunu elpu avīzīte iegūst, kad to no 1999.gada iespiež Talsos.

Pagasta avīzītes uzdevums ir informācijas sniegšana par notiekošo pagastā. Mūsu avīzītei izdevies izdarīt ne tikai to, bet būt allaž arī „dzīvai”, stāstot par pagasta cilvēkiem, to mūžiem, emocijām, pārdomām. Pēdējais redkolēģijas sastāvs- Selga Puriņa, Vizma Ģērmane, Ineta Strazdiņa.

Tā tagad jau ir vēsture…

Apvienojoties novadā, apstājāmies pie 160 nr.- ar cerību, ka tas tomēr ir tikai uz kādu laiku… (ar Ances avīzes nr. varat iepazīties Ances k/n un bibliotekā).

Teikas Ancē

Grāmata ”Ances teikas”

tapusi 2008.g. ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Ances pagasta padomes finansējumu.

1935.gadā Ances pamatskolas pārzinis Artūrs Siktars aicināja mazpulcēnus pierakstīt no vecākiem un vecvecākiem dzirdētās teikas un nostāstus. Aicinājums guva necerētu atsaucību. Izrādījās, teikām par Svētliepu, Asinsvalku, Naudas akmeni un citiem objektiem ir neskaitāmas variācijas. Skolēnu savāktos stāstus apkopoja un iesēja izdevumā “Ances teikas”. Par paveikto darbu skola saņēma pateicību no Valsts Folkloras krātuves. Teiku grāmata nav atstājusi vienaldzīgu arī rakstnieci Dagniju Zigmonti. Krājumā “Gausīgais nazis” rakstnieces literārajos darbos varam atpazīt savu teiku motīvus gan par Mežgalu govīm, gan par klibo skolmeistaru Bahu un citiem…

Folkloras Krātuvē glabājas arī daudz agrāk pierakstītas Ances puses teikas, ko veicis Ansis Lerhs- Puškaitis. Šajā izdevumā apkopotas gan skolēnu vāktās teikas, gan Lerha- Puškaiša pierakstītās.


ANCES TEIKAS ( fragments)

Uzrakstījuši Ances sešklasīgās pamatskolas skolnieki 1935.- 36.m.g.

I daļa
Dažādas vietas, cilvēki un notikumi Ances pagastā

6. Ances stiprais vīrs

Reiz Ancē dzīvojis kāds stiprs vīrs, bet drusku muļķis. Viņš kādu dienu aizgājis uz Ventspili pie kāda siļķu tirgotāja, kur dabūjis darbu. Tirgotājs tukšās siļķu mucas izdalījis strādniekiem. Stiprais vīrs priekš sevis atvēlis pilnu mucu. Vakarā viņš siļķas nesis uz māju.

Uzrakstījusi Milda Jaunķierpe,
stāstīts Ances „Avotiņos”

7. Kā „Dīcmaņu” māja cēlusies

„Dīcmaņu” māju esot uzmetis igaunis. Tur esot bijis mežs. Viņš ar savu sievu mežu izpostījis un uzcēlis ēkas.

Igaunim bijuši arī bērni un sieva igauniete. Viņš mājas atdevis savam dēlam, bet dēls savai meitai. Igauņu dēla dēls nācis uz Anci tagadējā Ances kunga tēvam klaušās. Zeme, kur igaunis dzīvojis, bijusi viņa privātīpašums. Šī zeme nākusi paaudžu paaudzēm līdz, tagad māja ir sadalīta piecās daļās.

Uzrakstījusi Olga Kroje,
stāstījusi Marta Kroje,
Ances „Dēliņvalkos”.

13. Kāršu runcis

Kāršam bij viens varens runcis,
Viņš no mājām neizgāja.
Viņš pa nakti peles ķēra
Un pa dienu gulēja.

Uzrakstījis Alfreds Grīnbergs,
Ances „Rūmniekos”.

18. Kā velnam Ancē acis radušās

Senāk velnam acis nav bijušas. Viņš nezinājis, kur acis var dabūt. Viņš izstaigājis visu Anci, acis meklēdams, bet, kad nav varējis atrast acis, tad nav varējis atrast. Bet tad, par laimi, reiz kāds vīrs nācis no Dundagas uz Anci.

Bijis Jaungada vakars. Vīram bijis ļoti auksti. Viņam kabatā bijuši sērkociņi un svins. Viņš sakūris uguni un sildījies. Viņš atcerējies arī, ka ir Jaungada vakars un ka tad mēdz no svina kaut ko izliet. Viņš izvilcis svinu no kabatas un sācis to kausēt. Kausēdams viņš stipri sadedzinājis rokas un no sāpēm iesaucies: „Kaut tevi velns parautu!”

Tūlīt atskrējis velns un prasījis, ko viņš no šā gribot. Vīrs atbildējis, lai izārstējot viņa rokas. Velns sacījis, lai papriekšu ielejot viņam acis. Vīrs sacījis, lai velns papriekšu piesienoties pie celma, citādāk viņš neprotot acis ieliet.

Velns bijis ar mieru un piesējies pie tuvējā celma. Tiklīdz vīrs ielējis svinu velnam acīs, tas no sāpēm lēcis un ar visu celmu aizskrējis projām. Tā radušās velna acis.

Uzrakstījusi Vēra Kalniņa,
stāstījusi Jūlija Sprugevica,
Ances „Jaunvietās”.

45. Kā Svētliepa dabūjusi savu nosaukumu

Kad Angeru pils tika izpostīta, sakši gribējuši karot ar anceniekiem. Tad ancenieki gājuši pie tagadējās Svētliepas un tur lūguši, lai karš neatnāktu līdz Ancei. Viņi nomizojuši liepas zaru, metuši upē un teikuši, ka sakši neatnākšot, ja liepas nomizotais zars peldēšot pret straumi.

Sakši atnākuši līdz Asinsvalkam un paši sakāvušies. Liepu ancenieki nosauca par Svētliepu tādēļ, ka tur viņi lūguši Dievu.

Uzrakstījis Arnolds Rentovičs,
stāstījusi Līna Skolmeistara,
Ances „Ošiņos”.

80. Naudas lāde

Pie Tiltkalna upē ir Naudas lāde. Ja grib to ārā dabūt, tad vajag iet naktī pulksten divpadsmitos ar divpadsmit melniem zirgiem un ar lūku uzjūgu.

Ja teicot, ka naudu vajagot priekš nabagiem, tad varot ārā dabūt. Ja teicot, ka vajag pašam priekš sevis, tad nevarot ārā dabūt.

Uzrakstījusi Marta Zīvarte,
Ances „Virsaišos”.